SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
«Radītais brends «Rēzija Kalniņa» patiesībā man neatbilst»
iesūtīts: 2010.07.09 20:46 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Pirms pāris nedēļām Talsu mācītājmuižā norisinājās luterāņu draudzes rīkota iesvētes nometne, un viena no tās īpašajām viešņām bija aktrise, režisore un kristiete Rēzija Kalniņa. Kopā ar viņu bija arī dvīņubrālis Krists Kalniņš, mācītājs, kurš kā labs žurnālists vadīja māsas stāstījumu.

«Dievs katru uzrunā citādāk.

Ļoti bieži esam aizņemti ar sevi un pasauli, tāpēc notiek sāpīgi pārdzīvojumi, lai mēs saprastu, ka ir kaut kas, pret ko tu nespēj cīnīties. Mūsu ģimenē bija tāds notikums — traģiski aizgāja bojā manas māsas pirmais vīrs. Tajā laikā Dievs, kas ir visredzīgs, siržu redzīgs, mums pieveda mācītāju Valdi Baltruku. Līdz tam Dievs mūsu dzīvē parādījās tikai Ziemassvētkos līdzās mandarīniem, bluķu velšanai un eglītēm. Māsa mācītājam uzdeva jautājumu, kas kļuva par nozīmīgu pavērsienu: «Kur Juris ir tagad?» Valdis Baltruks paskatījās uz viņu un teica: «Es taču nezinu!» Tas bija pilnīgs šoks! Tā bija ļoti godīga atbilde, jo viņš taču cilvēciski zina tikai tik, cik Rakstos ir pateikts. Tas bija tā, it kā akmens būtu novelts no kapa. Viņa godīgums un vienkāršība, pazemība un mīlestība ļāva mums viņam ļoti uzticēties. Viņš nestāvēja kaut kur kancelē un nesludināja pārvērstā balsī. Tā bija pirmā pieredze par to, ka Dievs ir ļoti vienkāršs un ļoti tuvs,» atklāja Rēzija. Viņas ticības ceļš sācies aptuveni 18 gadu vecumā. «Kad sāku apmeklēt dievkalpojumus Rīgas Lutera draudzē, izjutu ļoti lielu atgrūšanos un niknumu. Neko nesapratu no liturģijas, nezināju, kurā brīdī ir jāceļas, nezināju no galvas lūgšanas, visi pārējie bija gudrāki par mani… Zinu, ka tā ir diezgan daudziem, kas ienāk draudzē. Diezgan ilgu laiku, ejot uz dievkalpojumiem, lai arī saņēmu mierinājumu, tiku aizkaitināta. Sātans jeb, kā mēs viņu ģimenē saucam, snuķainais mēģināja mani izdzīt ārā, iestāstīt, ka tas ir lieki, ka visi prieki manā dzīvē būs vējā, nevarēšu vairs dzīvot tā, kā gribu. Bet Dievs ir tik mīlošs, ka ielika manī izjūtu, ka saprotu, kas ir liturģija. Interesējos par to, lasīju, un, kad ieguvu zināšanas, paļāvos. Katram ir kādi knifiņi jāpārvar, lai viņš varētu ļauties.

Vēl mani kaitināja kāda draudzes sieviete, kura dziedāja ne-nor-mā-li skaļi. Nu, tā kliedza! Un vienmēr — pustoni augstāk vai zemāk. Ilgu laiku sēdēju kaut kur citur, bet vienalga to balsi dzirdēju. Nu jau gadi ir pagājuši, bet viņa sēž turpat un tikpat skaļi kliedz. Viņai kājiņas ir slimas, un, ejot saņemt Sakramentu, pēc nomešanās ceļos viņa nevarēja piecelties. Es biju vistuvāk, un Dievs man teica, lai pieceļu viņu. Izdarīju to, viņa paskatījās uz mani un teica: «Lai Dievs tevi svētī!» Tā tas notiek — no aizkaitinājuma viss pa spirāli iet tālāk, līdz Dievs tevi pieved tieši pie tā cilvēka, kurš nu tevi svētī,» novērtē Rēzija.

Krists atklāja noslēpumu,

ka sākumā māsa dievkalpojumos regulāri aizmigusi, kolīdz mācītājs Juris Rubenis sācis sprediķi! Pati Rēzija to ļoti pārdzīvojusi, tāpēc ar šo atzīšanos devusies pie mācītāja, lai jautātu, ko darīt. Atbilde noteikti pārsteidza, jo Juris Rubenis teica: «Bet tas taču ir brīnišķīgi! Tajā brīdī, kad tu ienāc baznīcā, tava dvēsele meklē mieru un atpūtu. Cik tev gribas, tik arī guli!»

Tagad, apmēram 20 gadus pēc kristībām un iesvētībām, Rēzija saka: «Mainījies ir pilnīgi viss. Dzīve nav kļuvusi vieglāka, bet arī grūtāka ne. Tāpat tieku kārdināta, tāpat krītu un tieku piecelta, bet man vairs nav bail dzīvot. Un nomirt. Un vēl es zinu, ka vienmēr, lai kādā bedrē vai dubļos būtu, lai cik vientuļa dažreiz justos, man vienmēr ir kāds, kas mani mīl. Krists bija pirmais no mums, kas savā ticības dzīvē sāka uzrunāt Dievu par Tēti. Mēs esam dzīvojuši šķirtā ģimenē, tikai ar mammu, un īsti neesam iepazinuši tēva mīlestību. Bet ir viens Tētis, kurš nekad nepametīs, un tas ir Dievs. Tas ir būtiskākais, ko ticības dzīve sniedz. Dievs tevi nekad nenosodīs, neaprunās, nekritizēs. Viņš tevi ir radījis un, lai kādās dzīves peripetijās vai kompleksos tu atrodies, Dievs, tavs radītājs, tevi redz pilnīgu, skaistu un netiesā tevi.»

Kalniņi neslēpj, ka laikā, kad Rēzija pēc brāļa uzaicinājuma sāka darboties kristīgajā jauniešu teātra studijā, pat kristiešu vidū izskanējis aizrādījums, ka viņa taču ir spēlējusi arī lomas, kas kristiešiem šķitušas pietiekami izaicinošas. Rēzija piekrīt, ka darbs teātrī ir izaicinājums un cīņa. «Ļoti ceru, ka Dievs mani atbrīvos no laicīgā teātra. To vēlos jau vairākus gadus, bet, ja vēl tur esmu, tātad man tur vēl ir jābūt,» aktrise spriež.

Ticību apliecināt cilvēku priekšā

neesot grūti. «Tā ir mana ikdiena — būt kopā ar Dievu. Ir taču bijuši laiki, kad ticība bija normāla, kad normāli bija lietot vārdus «Dievs» un «Jēzus», kad uz ticīgajiem neskatījās kā uz dīvainīšiem. Kur gan mēs esam nonākuši, ja kristieši no vienas puses ir norma, jo mūsu ir ļoti daudz, bet no otras puses — tiekam uztverti kā dīvainīši, kā citplanētieši. Ticība ir kā gaiss, ko elpot, kā ūdens, ko dzert. Kā āda. Dievs man ticību ir uzdāvinājis, un es to nekādā veidā nevaru «nokasīt»,» saka Rēzija. Lielā vienkāršībā un gandrīz bērnišķīgā atklātībā viņa pastāsta, ka Dieva pieskārienu jūt ik dienu. «Ar savu 20 gadu ticības pieredzi esmu pašā ceļa sākumā. Esmu kā mazs bērns, ar kuru jārunā ļoti vienkārša valoda. Un Tēvs to dara. Viņš nerunā milzīgās atklāsmēs. Ja atrodos nepārtrauktā dialogā ar Viņu, tad Dievs parādās pilnīgi visur — teātrī, cilvēkos, sajūtās, grāmatās.» Teātri Rēzija dēvē par Bābeli, kurā var pazust un mēģināt atrasties, tāpēc par vissvarīgāko viņa atzīst Dieva mieru, ko gūst pēc Svētā Vakarēdiena. «Ja visu nedēļu ir cīņa, tad svētdienā ir tā uzvara, balva. Ja neesmu svētdienā tikusi uz baznīcu, tikusi pie Sakramenta, tad zinu, ka man priekšā ir bezdibenis. Bez Sakramenta nav iespējams dzīvot kā kristietim.

Pasaulē no vienas puses ir ārkārtīgi daudz izaicinājumu, no otras — ārkārtīgi liela vientulība. Man baznīca ir patvērums. Būt draudzē nozīmē, ka tev ir ģimene. Ja kristieši šajā pasaulē ir dīvainīši, tad man ir svarīgi atrasties daudzu dīvainīšu vidū. Dievkalpojums, savukārt, ir vajadzīgs Sakramenta dēļ — iemiesotā Jēzus dēļ, kuru varu saņemt un doties pasaulē stiprināta.»

Par lielāko izaicinājumu

attiecībās ar Dievu Rēzija atzīst pastāvīgu lūgšanu dzīvi un centienus neļauties atkarībai no interneta, un šie abi ir ļoti saistīti. «Kad pieceļos no rīta, ir obligātā mini lūgšaniņa («Kā rīta dušiņa,» komentē Krists), lai nav sirdsapziņas pārmetumu, un tad uzreiz pie interneta: «Ko atkal par mani sarakstījuši? Nu, kā tā var!». Izlasu sliktos komentārus, raudu, zvanu tētim, saku Kristam. Un tad lūdzos, protams. Lūgšana ir pilnīgs brīnumlīdzeklis. Dievs ir devis vairākus brīnumlīdzekļus: lūgšanu, Sakramentu, sadraudzību. Bet tos likt lietā ir ticības dzīves pārbaudījums,» viņa uzskata. Krists turpina: «Pēc kādas reizes, kad Rēzija internetā izlasīja kaut ko neforšu par sevi, viņa piezvanīja mūsu tēvam un pastāstīja to. Tēvs ļoti dusmīgā balsī atbildēja: «Tu neesi tā audzināta, lai rakātos pa mēsliem!» Kad darām to, kas Dievam nepatīk, un ejam pie Viņa sūdzēties, varu iedomāties, ka tad Viņš mums visiem saka: «Es jūs tā neaudzinu, lai jūs rakātos pa mēsliem!» Bet darīt lietas, kas Dievam nepatīk, ir tāda rakāšanās pa mēsliem!»

Kāda meitene pastāstīja, ka reiz skolā dažādiem tēliem piemeklētas reālas personas, un visi vienprātīgi liktenīgās sievietes tēlam izvēlējušies tieši Rēziju. Viņa pati gan jūtas pavisam citādāk un saka: «Cilvēki aktieriem izveido kādu tēlu, saistītu ar lomām, kuras viņi ir spēlējuši. Un rezultātā ir radīts brends «Rēzija Kalniņa», kurš patiesībā man neatbilst. Bija tāds seriāls «Vienkārši Marija». Es gribu būt vienkārši Rēzija.»

Elīna Mierkalne, autores foto

«Dievs ir devis vairākus brīnumlīdzekļus: lūgšanu, Sakramentu, sadraudzību. Bet tos likt lietā ir ticības dzīves pārbaudījums,» uzskata Rēzija Kalniņa. Viņai blakus — dvīņubrālis Krists.


 
 
Sākums » Dzīve&ticība » Ziņu raksti
Piecpadsmitā svētdiena pēc Vasarsvētkiem
Teic, mana dvēsele, Kungu un neaizmirsti balvas, ko Viņš tev devis!
(Ps 103:2)

Īj 5:17–25; Gal 5:25–26, 6:1–10; Lk 7:11–17
Ps 113; Am 8:4–7; 1Tim 2:1–7; Lk 16:1–13

Krāsa: zaļa

Vadi mani savā patiesībā un māci mani.
(Ps 25:5)

Vienīgi Kristus ir jūsu skolotājs.
(Mt 23:10)

2Sam 24:1–2, 10–25; Gal 3:23–4:7; Jņ 8:12–20
Vārds
E-pasts:
 
· Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera vizitācija Rojas un Kaltenes draudzēs


  © 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »