Mārcis Zeiferts

Tā tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, tomēr ēd, dzer un nereti pat dzīvi bauda.

Ir pienācis septembris. Atvaļinājuma un brīvdienu laiks ir aizvadīts. Sākas jaunais mācību gads skolās, universitātēs un mācību iestādēs. Varam atcerēties karsto vasaru un daudzos jaukos brīžus, kas devuši mums iedvesmu turpmākajam. Vai bija iespēja kaut nedaudz šajā vasarā atpūsties? Vai atgriežamies atpakaļ pie sava darba ar jaunu apņemšanos un esam kaut nedaudz remdējuši „savu mūža piepūli”? Vai nav dažkārt tā, ka uztveram to tik pašsaprotami, ka varam ēst, dzert un, ja izdodas, nereti arī paspēt pabaudīt dzīvi? Kad tas viss, piemēram, kādu apstākļu dēļ vienā mirklī tiek atņemts, tad atceramies, ka tā tomēr ir bijusi Dieva dāvana! Mēs mācāmies redzēt, ka viss nāk no Dieva rokas, kā ciešanas, tā arī prieks. Savs laiks piedzimt, savs laiks mirt. Un ir laiks, kad smejamies, un laiks, kad raudam. Tāda ir dzīve. Bet vai tas ir viss? Mums nepienākas gausties un būt rezignētiem par lietām, kas mūs kā smagas nastas apkrauj. Tamdēļ vērs prom savu skatienu no tā, kas nomāc un grauž, skumdina un slāpē! Un kā ir ar piepūli, kas tevi dzen postā pēc vienmēr tālāk, augstāk, labāk un vairāk? Salamans mācītājs vērš mūsu skatus uz to, kas ir „Dieva dāvana”. Vai tās nav vienkāršas lietas, ar kurām Dievs mūs ikdienas iepriecina un apdāvina? Ne vienmēr Viņš par sevi atgādina lielās atklāsmēs un praviešiem domātos vēstījumos. Jā, arī tas, kā izrādās, nemaz ne visiem ir pašsaprotami, ka var ēst un dzert, nemaz nerunājot par viss kaut ko citu! Dievs par sevi atgādina katrā maizes riecienā un ūdens glāzē uz mūsu virtuves galda. Mūsu Kungs un Pestītājs saka: „Skataities uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro.” (Mt. 6, 26) Jēzus zina, ka arī putni ziemas salā dažkārt aiziet bojā un zāle ar pirmajām salnām nokalst. Tomēr Viņš šos vārdus saka, jo varam būt droši un pārliecināti, - mēs esam Dievam svarīgi un neesam Viņam vienaldzīgi. Neviens mats nenokrīt no mūsu galvas bez Dieva ziņas. Jo tā tomēr ir Dieva dāvana, ja cilvēks, neraugoties uz nepārtraukto sava mūža piepūli, ēd, dzer un nereti pat dzīvi bauda.