Mācītājs Justs Junkulis |
It viss, ko Dievs radījis, ir labs un ar pateicību saņemams, un nekas nav jāatmet.
Apustulis
Pāvils te runā par dažādiem ēšanas aizliegumiem, kurus kristīgajai draudzei
vēlējās uzspiest maldu mācītāji, aicinādams savu jaunāko kolēģi Timoteju tiem
droši turēties pretī un viņu pašizdomāto dievkalpošanu noraidīt. Jo, kā Pāvils
skaidro kolosiešiem (Kol.2), šī pašpazemošanās un miesas mērdēšana, šie daudzie
aizliegumi un „garīgie” noteikumi paradoksālā kārtā kalpo par apmierinājumu
tieši miesai, proti, vecajam, miesīgajam cilvēkam, kas kļūst iedomīgs un lepns
par savu garīgumu. Tātad Pāvils šeit sāk sarunu par ticīga cilvēka brīvību
evaņģēlijā. Brīvību, kuru ir jāsargā, lai neviens mūs nesagūstītu ar tukšu
filozofiju, ar paļaušanos uz bauslības darbiem, bet lai mēs visās lietās
paļautos tikai un vienīgi uz Kristu un Viņa darbu. Taču šajā sarunā par ēšanas aizliegumiem ieskanas vēl viena nots par kristieša
attieksmi pret radīto pasauli. Baznīcai jau no pašiem pirmsākumiem ir bijis
milzīgs kārdinājums ieklausīties platonisma un gnosticisma uzskatos par
matērijas, par radītās pasaules, par miesas ļaunumu, jo tā ierobežojot
dvēselisko un garīgo; platonisma mērķis ir izlauzties no miesas, no matērijas
žņaugiem, tāpēc tam ir raksturīgs ļoti negatīvs skatījums uz pasauli, uz
radītām lietām, uz cilvēka ķermeni. Tam pretī jūdaisms un kristietība liek
Dieva vērtējumu par radīto pasauli: Un
Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs
(1.Moz.1:31). Tāpēc, kad vien tiek runāts par miesas mērdēšanu, par askēzi, par
norobežošanos no ļaunās pasaules, par garīgiem darbiem iepretī pasaulīgiem,
mums ir ļoti jāuzmanās, lai mēs nesāktu turēties pie svešiem pasaules
uzskatiem. Viens
mazs piemērs. Kad mēs lūdzam pateicības lūgšanu pirms maltītes, nereti tiek
teikti vārdi: Kungs, svētī šīs dāvanas, kas ir uz galda. Ko tieši mēs domājam
ar šiem vārdiem? Ja mēs domājam, ka šīs ēdamlietas top svētīgas tikai pēc
lūgšanas noskaitīšanas, tad mēs nevilšus piebalsojam platonismam, jo vai tad
pirms tam tās bija nesvētas un sliktas? Nē, tās jau ir svētīgas pašas par sevi,
tāpēc ka tās ir radījis un dāvinājis Dievs. Tāpēc galda lūgšanā mēs negribam
sacīt, lai Dievs vēlreiz dara svētīgu to, kas jau ir svētīgs, bet gribam vienkārši
pateikties Viņam, ka caur citu cilvēku darbu Viņš tik ļoti par mums rūpējas – kāds
arājs ir sējis un audzējis, kāds dzirnavnieks malis, kāds maiznieks cepis, kāds
tirgotājs vedis un piedāvājis un kāds saimnieks ir sagatavojis un dāvinājis,
lai mums šeit uz galda būtu maizīte. Paldies Dievam! Par maizi, par cilvēkiem
un par visu radīto pasauli! Un Dievs
uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs.
Mācītājs Justs Junkulis
 |
