Šī lapa ir izdrukāta no kandavasiecirknis.lv
Interneta adrese:
http://www.kandavasiecirknis.lv/?ct=iecirknis&fu=read&id=16

«Tādi mirkļi ir ļoti skaisti»

Mārcis Zeiferts
2010.04.13 14:10

Gandrīz vai gribas teikt, ka nesen Talsu Baznīckalns pārtapa Eirokalnā! Jo vienā no Talsu luterāņu draudzes pēcpusdienām par savām darba gaitām vairāk ļāva uzzināt Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas un «Latvijas Avīzes» korespondente Briselē, Eiropas cilvēka titula ieguvēja un vienkārši sirdscilvēks Ina Strazdiņa, kura pie tam Talsu draudzi sauc par savējo.

Inas pirmā darba vieta bija

laikraksts «Talsu Vēstis», kurā viņa sāka strādāt jau 15 gadu vecumā. Kopš 2004. gada februāra Ina strādā Latvijas Radio Ziņu dienestā, bet kopš 2006. gada februāra viņa ir Latvijas Radio korespondente Briselē, šobrīd ierobežoto finansu līdzekļu dēļ — vienīgā žurnāliste no Latvijas. Mazliet izskaidrojusi Eiropas Savienības, Eiropas Parlamenta, Eiropas Komisijas uzbūvi un sava darba specifiku, Ina atzina: «Runāt ar politiķiem nav viegli. Man labāk patīk tā žurnālistika, ko dēvē par lauku žurnālistiku — tu ej cilvēkos, tiecies ar viņiem, ej pie zemniekiem sētā, fiksē dzīvi, veido reportāžas. Bet man jāsatiekas arī ar politiķiem. Uz to vienmēr ir ļoti jākoncentrējas, tas nav vienkārši. Protams, valstu vadītājiem līdzi nāk vesela svīta, un tad tu reizēm esi viena pati, pretī nāk vismaz 15 cilvēki, viens no viņiem — kādas valsts prezidents vai premjers, un tad ir ļoti jāsavācas. Jo psiholoģiski tas nav vienkārši arī pēc nezin cik gadiem žurnālistikā.» Tomēr viena no Inas mīļākajām intervijām bijusi ar tagadējo Lietuvas prezidenti Daļu Grībauskaiti: «Viņa iepriekš bija Eiropas komisāre, atbildēja par budžetu. Ļoti stingra, noteikta dāma. Tas, ka Lietuva viņu izvēlējās saukt atpakaļ, ir ļoti loģisks solis. Viņa sniedza man vienu no pēdējām intervijām pirms došanās uz Lietuvu. Viņa ir pazīstama kā darbaholiķe, normālā gadījumā kabinets būtu pilns ar dokumentiem, bet, kad es ienācu viņas kabinetā, tur bija tikai tukšs galds, viss sakārtots, putekļi noslaucīti, un uz skapīša stāvēja sarkana roze, vienīgais aksesuārs, kas palicis pirms došanās ceļā, lai kļūtu par Lietuvas prezidenti. Biju sagatavojusi jautājumus (parasti to daru, īpaši, ja runāju ar ārzemniekiem, jo tomēr tā ir angļu valoda, un uztraukumā var kaut kas aizmirsties), bet sarunā ar Daļu Gribauskaiti ne reizi neieskatījos šajā lapā. Intervija raisījās tik loģiski un sirsnīgi… Domāju, ka no viņas vēl daudz sagaidīsim. Varbūt bija vieglāk runāt, jo viņa ir mūsu kaimiņvalsts pārstāvis, ir kopīgi temati. Šķīrāmies ļoti jauki. Pēc mēneša satikāmies, kad viņa jau kā prezidente bija ieradusies uz samitu. Viņa man saka: «Ā, jūs arī te esat! Labdien!» Tādi mirkļi ir ļoti skaisti.»

Līdzi paņemtās fotogrāfijas

ļāva pārliecināties, ka Briselē var satikt visdažādākos ļaudis, tostarp arī aptuveni 90 gadus vecu kundzi no Latgales laukiem. Viņa braucienu uz Briseli uzņēmusi fantastiskā mierā — sniegusi koncertu, pastaigājusies pa Briseles centru, nobaudījusi austeres. «Tas ir tāds dziļums un liels spēks,» apliecina Ina. Viņa jau neuzturas tikai Briseles birokrātijas aparātos, bet, cik iespējams, braukā pa Eiropas Savienību un tai pietuvinātām valstīm. Piemēram, veidoja reportāžas par to, kā rumāņi gatavojas iestāties ES. «Tur bija viena kundzīte, kas bija absolūti brīnišķīga, arbūzu tirgotāja ar divām augstākajām izglītībām. Mīlestība viņu aizvedusi uz ļoti dziļiem laukiem, kur viņa krāj Elvisa Preslija plates, jo viņai ļoti patīk mūzika, un tajā pašā laikā tirgo arbūzus. Viņa uztraucās, ka, iestājoties ES, viņiem vairs neļaus šādi tirgot arbūzus. Būtu vērts aizbraukt paskatīties, vai viņi to vēl var, jo, kā mēs zinām, direktīvas prasa, lai viss būtu veikalā un iesaiņojumā,» nopūšas Ina.

Dažkārt nācies piedzīvot arī reālu apdraudējumu. Tajā pašā Rumānijā milzīga problēma ir klaiņojoši suņi, un, gatavojot reportāžu, piepeši Inas virzienā nākuši trīs tādi. Zinot, ka klaiņojošie suņi Bukarestes centrā bija nokoduši japāņu uzņēmēju, bijis pavisam neomulīgi redzēt šos trīs suņus… Par laimi kolēģi suņus aizvilinājuši prom, bet Ina smejas, ka — jā, darba apstākļi ir ļoti… hmm… radoši. Protams, neizpaliek arī tādas situācijas, kādas mēs vērojam filmās — ka žurnālisti pūļiem skrien un aplīp apkārt slavenībām vai politiķiem. «Šis ir viens tāds pūļa mirklis, kad savu mikrofonu pats pat nevari aizvadīt līdz politiķim, tur izlīdz citi kolēģi. Viens mans kolēģis ir paņēmis teflona cepamlāpstiņu, ar ko pannā apmaisa kartupeļus, uzlicis diktofonu uz tās, piesējis ar gumijām, un uzreiz var tālāk aizsniegties! Televīziju žurnālistiem ir vesela komanda un speciāla aparatūra, bet mēs, nabaga radiožurnālisti, kaut kā pa apakšu vai augšu mēģinām aizsniegties, cik tālu spējam,» Ina smējās, rādot kādu fotogrāfiju no žurnālista ikdienas.

Darba gaitās viņa bijusi arī Kosovā,

kas ne tuvu nav ES valsts. Kad Kosova izlēma pasludināt neatkarību no Serbijas, doties turp pamudināja arguments, ka jauna valsts nedzimst katru gadu. Pie tam — šādi notikumi Latvijas Radio klausītājos varētu raisīt zināmas līdzības ar 90. gadiem, kad paši ko līdzīgu piedzīvojām. Ina atzīst — lai arī žurnālistam jābūt neitrālam un aukstasinīgi jāfiksē un jānoraida fakti, ne vienmēr tā izdodas, un šādos gadījumos nobirstot arī pa asarai.

Kosovā situācija esot sarežģīta. «Ja mēs jau izdarām secinājumus no tā, ka mums ir krievu un latviešu skolas, tad Kosovā vispār nenotiek nekāda divu sabiedrību saplūšana. Tikai serbi un tikai starp albāņiem un serbiem nav nekādas komunikācijas… Mitrovica ir mazās Balkānu valsts traģēdijas simbols, jo vienā tilta galā dzīvo albāņi, otrā — serbi, un viņi nekad šo tiltu nepāriet, lai vieni pie otriem aizietu! Tapa materiāls par mūzikas ierakstu veikaliņiem, kas atrodas abos tilta galos, un abos strādā jaunieši. Paies daudzi gadi, līdz viens puisis aizies pie otra apjautāties, kā tirgojas… Un savstarpējais naids ir neracionāls, paši pat nevar to īsti pamatot. Šķiet, ka naidu uzturēt palīdz arī «labvēļi» no malas… Un tauta seko līderiem,» secina Ina.

Tā kā viņas darbības lauks ir ne tikai ES, bet arī NATO, tad gadījies būt arī Afganistānā pagājušā gada aprīlī. Tur ainas mainoties — skaisti skati mijas ar skumjiem. Valsts esot ārkārtīgi nabadzīga, katra diena ir cīņa par iztikšanu… Policija Afganistānā esot jauns veidojums, ko ieviesis NATO, un arī žurnālistiem, lai lidotu armijas lidmašīnā, jāvelk piecus kilogramus smagas bruņuvestes.

«Saka — baznīcās kļūstot mazāk ļaužu.

Man to grūti novērtēt, šaubos tam gluži ticēt. Ļoti daudz manu kolēģu ir kristieši. Gandrīz katru dienu ir kāds atklājums. Savā darbā viņi uzdod asus jautājumus, ir cīnītāji, izskatās nepakļāvīgi individuālisti, bet piepeši saka: «Šodien nevaru ar tevi tikties, jo man jāskrien uz baznīcu.» Tās jau nav lietas, ko uzreiz stāsta, bet kādā brīdī tas atklājas.

Braucienos ik reizi sastopu ļoti vienkāršus un garīgus cilvēkus. Lai pie kādas konfesijas viņi piederētu, bet daudzi Dievam tic un saskaņā ar Viņu savu dzīvi veido. Tāpēc man ir diezgan cerīgs skats. Mums tikai ir jābūt gudrākiem par ļaunumu. Ja mēs ejam uz dialogu, runājam, tad problēmas risinās,» uzskata Ina.

«Man ļoti patīk mans darbs, tas tiešām ir Dieva dots. Viņš šos četrus gadus ir mani ļoti sargājis, daudzas lietas pat nevar izskaidrot. Katra situācija atrisinās, Viņa klātbūtne ir vienkārši brīnišķīga, un Viņš arī izlems, cik ilgi šajā darbā palikšu. Latvijas Radio pagājušajā gadā būtībā slēdza savu biroju Briselē, bet birojs nozīmē, ka radio maksā man algu, maksā par dzīvokli, kas ir mans birojs, un sedz biroja izdevumus, piemēram, apmaksā telefonu. Loģiski bija to izbeigt, bet es pieņēmu pilnīgi traku lēmumu. Sapratu, ka jāstāv krīzei pretī, ka mēģināšu pati sevi uzturēt, strādājot vēl trijos citos darbos. Un tas izdevās. Ir cits gads, un LR šo biroju atjauno! Kā to var izskaidrot? Nekā!» liecināja Ina.

Elīna Mierkalne, Daiņa Kārkluvalka foto.

Attēlā: Ina Strazdiņa draudzes pēcpusdienā Baznīckalnā