SĀKUMS | KONTAKTI | LAPAS KARTE
Lai darbs būtu Dievam par godu
iesūtīts: 2010.10.12 14:59 rakstīt redaktoram 
izdrukas versija 

Vācijas kristīgo uzņēmēju biedrība «Initiative» 9. oktobrī pasniedza prēmijas par sasniegumiem uzņēmējdarbībā Latvijā. Tās saņēma arī divi tukumnieki – Sandra Pelce, SIA «Dekšņi» vadītāja, un Pēteris Dambergs, SIA «Agrera» līdzīpašnieks un SIA «Zoona» īpašnieks. Biedrība atbalsta mazos un vidējos uzņēmumus daudzās valstīs, palīdz uzsākt biznesu, nostiprināt to, organizē seminārus, darba prakses uzņēmumos un apbalvo sekmīgos.

Par to, ko nozīmē uzņēmējdarbībā ievērot kristīgus pamatprincipus un kā izveidojusies sadarbība ar «Initiative», runājām ar balvas saņēmējiem, kuri šo atzinību novērtē un saka, ka tas esot labs uzmundrinājums darbā.

Biedrība aicina domāt plašāk

– Biedrība «Initiative» aicina uzņēmējus paust attieksmi pret kristīgām vērtībām. Tā arī palīdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem daudzās valstīs, tostarp arī Latvijā. Kā noprotu, esat šīs iespējas izmantojuši?  
S. Pelce:
– Esmu. Ar šīs pensionētu uzņēmēju izveidotās biedrības atbalstu piedalījos hospitācijās un pieredzes apmaiņā vairākos uzņēmumos Vācijā. Tas bija ļoti piesātināts laiks, tā bija iespēja iejusties vācu ļaužu ikdienā, darba dzīvē un redzēt to, ko nerāda nevienā ekskursijā. Piemēram, uzzināju, kā vietējais vācu tirdzniecības uzņēmums apmāca darbiniekus savā pārdevēju skolā. Turklāt uzņēmums neizvirza nosacījumu, ka visiem pēc mācībām tajā jāstrādā – pietiekot, ja paliek kādi 60 līdz 70% apmācāmo. Redziet, kristiešiem desmitā daļa ienākumu jāatdod – vai nu naudā, vai garīgā ziņā. Pieļauju, ka šie apmācītie cilvēki, kuri nestrādās uzņēmumā, kas viņu skološanai izdevis naudu, arī būs šis devums. Vācieši nav iespringuši uz to – ja esmu savu naudu cilvēkā ieguldījis, tad man tā līdz pēdējam santīmam jādabū atpakaļ. Tieši spēja domāt plašāk mūs atšķir. Vācijā redzēju, ka cilvēki savā pieredzē dalās. Un, kad to dara viens, to dara arī citi. Līdzīgi kā – ja vairākiem kaimiņiem sakopti dārzi, arī es savējo sakopšu, un, nevis tāpēc, ka esmu milzīgi čakla, bet tāpēc, ka citi tā dara un tā ir skaisti. Un tā arī citās lietās. Tikai vienam jāsāk tā bumba no kalna velt, un tad pozitīvais vairosies. 
– Jūs esat gatavi to darīt?
– Uzņēmām tirdzniecības darbinieces no Krievijas, no Sanktpēterburgas. Rādījām, stāstījām, jo viņu pieredze ir atšķirīga; mēs esam vairāk gājuši Eiropas virzienā. Tomēr jāņem vērā, ka zināšanas ir jānostiprina. Varu vienā stundā dabūt ļoti labu informāciju, taču, lai tā nosēstos, par to jārunā vēl un vēl. Ne velti ir definīcijas, teorija un prakse.
P. Dambergs:
– «Initiative» pieredzes apmaiņā neesmu piedalījies, taču pats vadu seminārus lauksaimniekiem. Man patīk tā sajūta, ka varu izdarīt labu. Tas ir forši, ja mana pieredze noder, savukārt es tad esmu pagājis soli uz priekšu. Un ko tas man maksāja? Neko, tikai mazliet laika. Taču jāpaiet kādam brīdim, lai mēs ar Sandru kopā noorganizētu apmācību, piemēram, jauniešiem Ukrainā, neko par to neprasot pretī. Līdzīgi kā vācieši aicina mācīties latviešus.
– Kāpēc viņi to dara?
S. Pelce:
– Esmu par to domājusi. Saprotu, ka viņi domā par labāku nākotni, viņi vēlas būt noderīgi, just gandarījumu. Turklāt spēj paraudzīties nedaudz tālāk – šī programma paredzēta mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, jo viņiem ir daudz mazāk iespēju attīstīties, izglītot darbiniekus nekā lielajiem. Tas būtu piemērs, kā vajadzētu strādāt uzņēmējiem Latvijā – kooperējoties. Bet mēs esam tik kašķīgi, ka nevaram vienoties un uztaisīt vienu šādu organizāciju. Kādā pieredzes apmaiņas braucienā turpat Vācijā redzēju ļoti lielu piena kombinātu, kura akcionāri bija daudzi apkārtējie zemnieki. Viņi ne vien ieguvuši iespēju realizēt savu produkciju, bet arī spēj konkurēt ar citiem, pat lielākiem uzņēmumiem. Kad arī pie mums cilvēki sāks viens otram uzticēties, varēsim kopā strādāt, nedomājot tikai par to, ko iegūšu sev... Protams, vāciešiem ir viņu pagātne, pieredze un tagadējā situācija, mums – mūsu. Viņi ražo, mēs – pārdodam. Viņi ir lieli, mēs – mazi un ar mazu tirgu. Un tieši tāpēc jo svarīgāk saprast, kas mums ir tas labais. Vienlaikus gan jāsaprot, ka, viens mājās sēžot, diez vai daudz varēs izdarīt. Jā, varu Dievu lūgt viens, bet Bībelē rakstīts, ka cilvēkam vajadzīga draudze. Un kāpēc?... Pie šīs atklāsmes nonācu nesen, klausoties mācītāja Kaspara Kovaļova vārdos, un viņš teica, ka mēs sevi attīstām caur attiecībām ar Dievu un citiem cilvēkiem. Dievam neinteresē mūsu manta, viņam interesē, kādas ir mūsu attiecības ar citiem un kādi mēs esam paši...
– Jūsuprāt, cik ilgi mums vajadzēs šādu un līdzīgu palīdzību?
– Baidos, ka sākam pie tās pierast. Pierast pie tā, ka citi mums palīdz grūtā brīdī un arī tāpat – no laba prāta, taču vienlaikus arī mums jāsāk palīdzēt citiem. Jāsāk īstenot kristīgas vērtības.

Strādāt un domāt kristīgi

– Jūsuprāt, sabiedrībā ir daudz kristīgi domājošu cilvēku?
S. Pelce:
– Domāju, ka daudzi cilvēki domā kristīgi, tikai par to nerunā, viņi domā pozitīvi, atbalsta labas lietas, ir izpalīdzīgi. Man kā uzņēmuma vadītājai nav jāpieliek īpašas pūles, lai apkārtējie tādi būtu. Kaut vai, runājot par zupas virtuvi: darbiniekiem teicu, ka būtu labi to organizēt, taču tie arī ir vienīgie mani nopelni. Visu pārējo izdara mani cilvēki – bez samaksas paši vāra, atved produktus. Ja mani neatbalstītu, tad nekas nesanāktu. Kā var vienam kaut kas sanākt?! Protams, manī ieklausās, bet arī man ir jāieklausās. Mazos uzņēmumos saikne starp darbiniekiem un vadību ir ļoti cieša, nav izteiktas hierarhijas...
P. Dambergs:
– Mēs esam, maigi sakot, vienā laivā. Ja manā pārdošanas uzņēmumā darbinieki neko nepārdos, ne tikai viņiem, bet arī man nebūs algas.
– Vai kristīgās vērtības nozīmē to pašu, ko darīt darbu labi?
P. Dambergs:
– Tas nav tikai godīgi darīt savu darbu, tas nozīmē paļauties uz kaut ko, kas ir stiprāks, gudrāks, kas zina, kā vajag labāk. Dažreiz, kad ir problēmas uzņēmumā, domājam tā – nu kā tā var būt, esam izdarījuši visu, lai būtu labāk, bet nekas nesanāk?! Un tad jāvaicā: vai Dievu – pašu stiprāko, esam lūguši? Mums liekas, ka esam stipri un visu vareni biznesmeņi, bet kāds ir varenāks... Interesanti es te runāju, bet arī pats to nereti aizmirstu. Jo pirmā reakcija, ja gadās problēma, ir – viss jārisina pašiem. Bet savos patstāvīga darba gados esmu ievērojis, ka no cilvēka viedokļa viss var būt izdarīts, bet vienalga nav rezultāta...
– Nav svētības?
– Jā, tieši tā gribēju teikt. Esmu spītīgi turējies pie sava, lai gan man ticis rādīts, ka tā darīt nevajag. Esmu dusmojies, jo nekas nav sanācis, taču pēc laika izrādās – labi vien bija, ka nesanāca. To arī ikdienā lūdzam Kungam – viņa vadību. Un droši vien viņš mūs tā paņem aiz čupra un vada... apkārt tam, kas nav vajadzīgs.
S. Pelce:
– Tas ir tā, ka cilvēks domā, Dievs – dara.
– Bet vai atteikšanās no iecerētā nenozīmē atstāt darbus pašplūsmā, cerēt, ka cits izdarīs?
P. Dambergs:
– Tā nav. Tu dari un lūdz svētību tam, ko dari. Un tas nenozīmē apstāties. Ir tāda anekdote par cilvēku, kurš plūdos noslīka un vainoja Dievu, ka ļāvis tam tā notikt, lai gan Dievs bija neskaitāmas reizes caur citiem cilvēkiem viņu aicinājis glābties. Līdzīgi ir arī dzīvē – mēs nevaram sēdēt uz skursteņa un gaidīt, kamēr mūs kāds paņems aiz čupra; mums pašiem jāpieņem lēmums.
– Kā tas ir pieņemt kristīgu lēmumu?
– Man ir problēma rādīt sevi kā kristīgu uzņēmēju; un tas ir nevis tāpēc, ka kaunos, bet tāpēc, ka ne visi mani darbi bijuši Dievam par godu. Man ir kauns, ka es “iegāžu” Dievu un citus kristiešus, ja man jāatlaiž darbinieki, jāpieņem sankcijas, jāizlemj par kāda produkta tirgošanu. Ir jādomā – vai tas ir pareizi no kristīgā viedokļa.
S. Pelce:
– Atbildes uz sarežģītiem jautājumiem nebūs rakstītas nevienā Komerclikumā, tāpēc jāvadās pēc tā, kas rakstīts Bībelē. Arī es reizēm domāju – ko man ar šo cilvēku darīt? Viņš ir negodīgs, slikti izturas, nestrādā. Atlaist – atstāt? Katram vadītājam tas rada pārdomas. Tāpēc kādreiz aprunājos ar mācītājiem, citiem draudzes locekļiem, jo atbrīvo cilvēku no darba – tie nav viegli lēmumi. Un tie jāpieņem man. Arī man jāsaprot – pat ja darbinieks ir pamatīgi kļūdījies, viņš jau nav sliktākais cilvēks, tikai mēs nevaram kopā strādāt. Šīs lietas nevajag sajaukt, un vajag piedot. Ja nedusmojies, tad pats sevi atbrīvo.
– Vai apkārtējie nepārmet – redz, jūs tādi kristīgi cilvēki, bet rīkojaties, kā visi?
– Jā, esmu dzirdējusi. Nereti jau uzskata, ka tie cilvēki, kuri iet baznīcā, ir kā tādi svētie, nekad nekļūdās. Mūs grib ielikt rāmī kā tādus jocīgus. Bet mēs esam tādi paši, arī varam kļūdīties.
P. Dambergs:
– Kamēr neesi uzņēmies atbildību par kristīgām vērtībām, tikmēr neviens neko nesaka. Tiklīdz pasaku – esmu kristietis, daļu lietu no sabiedrības viedokļa vairs nedrīkstu darīt. Jā, cilvēku tas paliek zem lupas. Bet varbūt tas nemaz nav slikti – drusku disciplinē. Bet darbā es mēģinu strādāt tā, lai visām pusēm ir izdevīgi; ja darbiniekam riebjas pie manis strādāt un nevaram atrast risinājumu, tad jāšķiras. Vai arī otrādi. Taču risinājums ir jāmeklē.

Neatkarīgās Tukuma ziņas, Agita Puķīte, foto: NTZ

Sākums » Dzīve&ticība » Ziņu raksti
Vārds
E-pasts:
 
· Liepājas bīskapa Pāvila Brūvera vizitācija Rojas un Kaltenes draudzēs


  © 2010. All rigts reserved.Created by MB Studija »