Gandrīz vai gribas teikt, ka nesen Talsu Baznīckalns pārtapa Eirokalnā! Jo vienā no Talsu luterāņu draudzes pēcpusdienām par savām darba gaitām vairāk ļāva uzzināt Latvijas Radio, Latvijas Televīzijas un «Latvijas Avīzes» korespondente Briselē, Eiropas cilvēka titula ieguvēja un vienkārši sirdscilvēks Ina Strazdiņa, kura pie tam Talsu draudzi sauc par savējo.
Inas pirmā darba vieta bija
laikraksts «Talsu
Vēstis», kurā viņa sāka strādāt jau 15 gadu vecumā. Kopš 2004. gada februāra Ina
strādā Latvijas Radio Ziņu dienestā, bet kopš 2006. gada februāra viņa ir Latvijas
Radio korespondente Briselē, šobrīd ierobežoto finansu līdzekļu dēļ — vienīgā žurnāliste
no Latvijas. Mazliet izskaidrojusi Eiropas Savienības, Eiropas Parlamenta,
Eiropas Komisijas uzbūvi un sava darba specifiku, Ina atzina: «Runāt ar
politiķiem nav viegli. Man labāk patīk tā žurnālistika, ko dēvē par lauku
žurnālistiku — tu ej cilvēkos, tiecies ar viņiem, ej pie zemniekiem sētā, fiksē
dzīvi, veido reportāžas. Bet man jāsatiekas arī ar politiķiem. Uz to vienmēr ir
ļoti jākoncentrējas, tas nav vienkārši. Protams, valstu vadītājiem līdzi nāk
vesela svīta, un tad tu reizēm esi viena pati, pretī nāk vismaz 15 cilvēki,
viens no viņiem — kādas valsts prezidents vai premjers, un tad ir ļoti
jāsavācas. Jo psiholoģiski tas nav vienkārši arī pēc nezin cik gadiem
žurnālistikā.» Tomēr viena no Inas mīļākajām intervijām bijusi ar tagadējo Lietuvas
prezidenti Daļu Grībauskaiti: «Viņa iepriekš bija Eiropas komisāre, atbildēja
par budžetu. Ļoti stingra, noteikta dāma. Tas, ka Lietuva viņu izvēlējās saukt
atpakaļ, ir ļoti loģisks solis. Viņa sniedza man vienu no pēdējām intervijām
pirms došanās uz Lietuvu. Viņa ir pazīstama kā darbaholiķe, normālā gadījumā
kabinets būtu pilns ar dokumentiem, bet, kad es ienācu viņas kabinetā, tur bija
tikai tukšs galds, viss sakārtots, putekļi noslaucīti, un uz skapīša stāvēja
sarkana roze, vienīgais aksesuārs, kas palicis pirms došanās ceļā, lai kļūtu
par Lietuvas prezidenti. Biju sagatavojusi jautājumus (parasti to daru, īpaši,
ja runāju ar ārzemniekiem, jo tomēr tā ir angļu valoda, un uztraukumā var kaut
kas aizmirsties), bet sarunā ar Daļu Gribauskaiti ne reizi neieskatījos šajā
lapā. Intervija raisījās tik loģiski un sirsnīgi… Domāju, ka no viņas vēl daudz
sagaidīsim. Varbūt bija vieglāk runāt, jo viņa ir mūsu kaimiņvalsts pārstāvis,
ir kopīgi temati. Šķīrāmies ļoti jauki. Pēc mēneša satikāmies, kad viņa jau kā
prezidente bija ieradusies uz samitu. Viņa man saka: «Ā, jūs arī te esat!
Labdien!» Tādi mirkļi ir ļoti skaisti.»
Līdzi paņemtās fotogrāfijas
ļāva
pārliecināties, ka Briselē var satikt visdažādākos ļaudis, tostarp arī aptuveni
90 gadus vecu kundzi no Latgales laukiem. Viņa braucienu uz Briseli uzņēmusi
fantastiskā mierā — sniegusi koncertu, pastaigājusies pa Briseles centru,
nobaudījusi austeres. «Tas ir tāds dziļums un liels spēks,» apliecina Ina. Viņa
jau neuzturas tikai Briseles birokrātijas aparātos, bet, cik iespējams, braukā
pa Eiropas Savienību un tai pietuvinātām valstīm. Piemēram, veidoja reportāžas
par to, kā rumāņi gatavojas iestāties ES. «Tur bija viena kundzīte, kas bija
absolūti brīnišķīga, arbūzu tirgotāja ar divām augstākajām izglītībām.
Mīlestība viņu aizvedusi uz ļoti dziļiem laukiem, kur viņa krāj Elvisa Preslija
plates, jo viņai ļoti patīk mūzika, un tajā pašā laikā tirgo arbūzus. Viņa
uztraucās, ka, iestājoties ES, viņiem vairs neļaus šādi tirgot arbūzus. Būtu
vērts aizbraukt paskatīties, vai viņi to vēl var, jo, kā mēs zinām, direktīvas
prasa, lai viss būtu veikalā un iesaiņojumā,» nopūšas Ina.
Dažkārt nācies
piedzīvot arī reālu apdraudējumu. Tajā pašā Rumānijā milzīga problēma ir
klaiņojoši suņi, un, gatavojot reportāžu, piepeši Inas virzienā nākuši trīs
tādi. Zinot, ka klaiņojošie suņi Bukarestes centrā bija nokoduši japāņu
uzņēmēju, bijis pavisam neomulīgi redzēt šos trīs suņus… Par laimi kolēģi suņus
aizvilinājuši prom, bet Ina smejas, ka — jā, darba apstākļi ir ļoti… hmm…
radoši. Protams, neizpaliek arī tādas situācijas, kādas mēs vērojam filmās — ka
žurnālisti pūļiem skrien un aplīp apkārt slavenībām vai politiķiem. «Šis ir
viens tāds pūļa mirklis, kad savu mikrofonu pats pat nevari aizvadīt līdz
politiķim, tur izlīdz citi kolēģi. Viens mans kolēģis ir paņēmis teflona
cepamlāpstiņu, ar ko pannā apmaisa kartupeļus, uzlicis diktofonu uz tās,
piesējis ar gumijām, un uzreiz var tālāk aizsniegties! Televīziju žurnālistiem
ir vesela komanda un speciāla aparatūra, bet mēs, nabaga radiožurnālisti, kaut
kā pa apakšu vai augšu mēģinām aizsniegties, cik tālu spējam,» Ina smējās,
rādot kādu fotogrāfiju no žurnālista ikdienas.
Darba gaitās viņa bijusi arī Kosovā,
kas ne tuvu nav
ES valsts. Kad Kosova izlēma pasludināt neatkarību no Serbijas, doties turp
pamudināja arguments, ka jauna valsts nedzimst katru gadu. Pie tam — šādi
notikumi Latvijas Radio klausītājos varētu raisīt zināmas līdzības ar 90.
gadiem, kad paši ko līdzīgu piedzīvojām. Ina atzīst — lai arī žurnālistam jābūt
neitrālam un aukstasinīgi jāfiksē un jānoraida fakti, ne vienmēr tā izdodas, un
šādos gadījumos nobirstot arī pa asarai.
Kosovā
situācija esot sarežģīta. «Ja mēs jau izdarām secinājumus no tā, ka mums ir
krievu un latviešu skolas, tad Kosovā vispār nenotiek nekāda divu sabiedrību
saplūšana. Tikai serbi un tikai starp albāņiem un serbiem nav nekādas
komunikācijas… Mitrovica ir mazās Balkānu valsts traģēdijas simbols, jo vienā
tilta galā dzīvo albāņi, otrā — serbi, un viņi nekad šo tiltu nepāriet, lai
vieni pie otriem aizietu! Tapa materiāls par mūzikas ierakstu veikaliņiem, kas
atrodas abos tilta galos, un abos strādā jaunieši. Paies daudzi gadi, līdz
viens puisis aizies pie otra apjautāties, kā tirgojas… Un savstarpējais naids
ir neracionāls, paši pat nevar to īsti pamatot. Šķiet, ka naidu uzturēt palīdz
arī «labvēļi» no malas… Un tauta seko līderiem,» secina Ina.
Tā kā viņas
darbības lauks ir ne tikai ES, bet arī NATO, tad gadījies būt arī Afganistānā
pagājušā gada aprīlī. Tur ainas mainoties — skaisti skati mijas ar skumjiem. Valsts
esot ārkārtīgi nabadzīga, katra diena ir cīņa par iztikšanu… Policija
Afganistānā esot jauns veidojums, ko ieviesis NATO, un arī žurnālistiem, lai
lidotu armijas lidmašīnā, jāvelk piecus kilogramus smagas bruņuvestes.
«Saka — baznīcās kļūstot mazāk ļaužu.
Man to grūti
novērtēt, šaubos tam gluži ticēt. Ļoti daudz manu kolēģu ir kristieši. Gandrīz
katru dienu ir kāds atklājums. Savā darbā viņi uzdod asus jautājumus, ir
cīnītāji, izskatās nepakļāvīgi individuālisti, bet piepeši saka: «Šodien nevaru
ar tevi tikties, jo man jāskrien uz baznīcu.» Tās jau nav lietas, ko uzreiz
stāsta, bet kādā brīdī tas atklājas.
Braucienos ik
reizi sastopu ļoti vienkāršus un garīgus cilvēkus. Lai pie kādas konfesijas
viņi piederētu, bet daudzi Dievam tic un saskaņā ar Viņu savu dzīvi veido. Tāpēc
man ir diezgan cerīgs skats. Mums tikai ir jābūt gudrākiem par ļaunumu. Ja mēs
ejam uz dialogu, runājam, tad problēmas risinās,» uzskata Ina.
«Man ļoti patīk
mans darbs, tas tiešām ir Dieva dots. Viņš šos četrus gadus ir mani ļoti
sargājis, daudzas lietas pat nevar izskaidrot. Katra situācija atrisinās, Viņa
klātbūtne ir vienkārši brīnišķīga, un Viņš arī izlems, cik ilgi šajā darbā
palikšu. Latvijas Radio pagājušajā gadā būtībā slēdza savu biroju Briselē, bet
birojs nozīmē, ka radio maksā man algu, maksā par dzīvokli, kas ir mans birojs,
un sedz biroja izdevumus, piemēram, apmaksā telefonu. Loģiski bija to izbeigt,
bet es pieņēmu pilnīgi traku lēmumu. Sapratu, ka jāstāv krīzei pretī, ka
mēģināšu pati sevi uzturēt, strādājot vēl trijos citos darbos. Un tas izdevās.
Ir cits gads, un LR šo biroju atjauno! Kā to var izskaidrot? Nekā!» liecināja
Ina.
Elīna Mierkalne, Daiņa
Kārkluvalka foto.
Attēlā: Ina Strazdiņa
draudzes pēcpusdienā Baznīckalnā
|